Jēgpilna strīdēšanās

Kas tev ienāk prātā pirmais, kad dzidri šādu vārdu savienojumu - jēgpilna strīdēšanās? Pieļauju, ka kādam šis virsraksts varētu likt saraukt uzacis un aktivizēt automātisko reakciju: “strīdi nav vajadzīgi, labāk no tiem izvairīties!“, vai arī “strīdā es tikai aizstāvu savu taisnību”, “strīds neko jēdzīgu nevar iedot” u.tmldz.

Bieži mūsu domas un reakcijas uz strīdiem ir saistītas ar to, kā mēs esam iemācījušies konfliktēt vai tieši otrādi, nekonfliktēt attiecībās ar vecākiem, draugiem un skolotājiem. Turklāt mums visiem ieslēdzas kādas automātiskas reakcijas, kuras pat nepamanām, ja nepievēršam uzmanību tam, kā tad es rīkojos strīda laikā. Kāds varētu teikt, bet kādēļ gan man tas ir nepieciešams? Mierīgi dzīvoju līdz šim par to nedomājot, un nav ko vairot dzīvē tādu negatīvu lietu kā strīdēšanos! Taču strīdi var kalpot par vietu pašizaugsmei, ja vien esam gatavi ieklausīties un paanalizēt savu uzvedību un reakcijas. Turklāt negatīvu nokrāsu tiem piešķiram mēs paši, jo lielākajai daļai nākas piedzīvot ne īpaši patīkamas sajūtas to laikā. Lai strīds kalpotu par iespēju augt un attīstīties ir svarīgi ievērot dažus priekšnoteikumus.

Pieņemt otru

Saskaņā ar Gotman Institūta datiem1 69% attiecību konfliktu sakņojas individuālajās cilvēku atšķirībās, tādēļ nav atrisināmas. Ja mēs pieņemam, ka atrisināmo un neatrisināmo strīdu attiecība ir 70/30, tad ir svarīgi saprast, ka mums ir nepieciešams attīstīt empātiju un pieņemšanu pret šīm te mūsu individuālajām atšķirībām. Un jāsāk katram ir visupirms pašam ar sevi. Ja es spēju pieņemt sevi tādu, kāds es esmu, ar visām savām labajām un vēl jo vairāk ne tik labajām īpašībām, tad man ir vieglāk saprast un pieņemt arī otru. Visbiežāk pieņemt mūsu labās īpašības nesagādā grūtības, ja vien tās apzināmies, nekoncentrējamies tikai uz negatīvajām un neieslīgstam pašpārmetumos. Taču daudz grūtāk mēdz būt sadzīvot ar tām savām šķautnēm, kas pašiem vai sabiedrībai liekas ne tik pieņemamas. Un tad ir vērts paskatīties, kas tieši man tajās ir tik grūti akceptējams.

Bieži vien iejūtīgi un pieņemoši izturoties pret savām rakstura iezīmēm un izpausmēm, tas jau ir solis pretī otra pieņemšanai, kas, savukārt, var uzlabot attiecības. Lai būtu mazliet vieglāk sadzīvot ar tām rakstura šķautnēm, kas līdz šim ir sagādājušas raizes un pašpārmetumus, var izmantot tehniku, kas palīdz saskatīt, ko tieši šī rakstura šķautne pozitīvu man dod. Piemēram, ja es nevaru pieņemt to, ka es mēdzu būt slinka, tad apdomājot tās pozitīvos aspektus, var nākties atdzīt, ka no otras puses man tas ļauj dažreiz neiespringt un baudīt brīdi. Vai arī man tas palīdz nebūt tik ļoti prasīgai pret citiem.

Lai saprastu, kādu noderīgu funkciju tev nepatīkama rakstura īpašība veic, mēģini atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:

Kādi faktori liecina par to, ka šī ir slikta rakstura īpašība?

No kurienes tevī ir veidojusies šī negatīvā īpašības vērtība? (Vai tev šķiet, ka sabiedrībā tā uzskata? Vai to tev ir teikuši tavi vecāki, kādi radinieki, skolotāji vai kāda cita tev nozīmīga persona? Vai vēl kāds cits variants?)

Kā šī īpašība tev varētu noderēt?

Kas tajā varētu būt pozitīvs? (pat ja tev prātā nāk absurdas lietas, vienkārši ļauj domām plūst)

Tieši tāpat ir iespējams atbildēt uz šiem jautājumiem par otra negatīvajām īpašībām.

Izrevidēt uzstādījumus par attiecībām, kuri skan tavā galvā

Mēs visi esam veidojušies attiecībās ar citiem cilvēkiem un ņemot vērā apkārtējo sabiedrību. Arī uzskatus par to, kādām būtu jābūt lieliskām attiecībām, mēs esam “noskatījuši” ārpus sevis. Kad mēs domājam par attiecībām un to, vai tajās ir vieta strīdiem un kādiem tiem ir jābūt, ir vērts palūkoties uz tiem uzstādījumiem, kas mājo mūsos. Jo principā viss, kas sākas ar “jābūt” ir kaut kas, ko esam pieņēmuši par “pareizību” no kāda, vai tas būtu vecāks, skolotājs, kolēģis, draugs vai guru. Paši mēs varbūt nemaz tā īsti līdz galam vairs tiem nepiekrītam, bet automātiskajās reakcijās vēljoprojām īstenojam.

Ir vairāki priekšnoteikumi veiksmīgai strīda norisei, kurus pēc vairāk nekā 40 gadu pāru pētījumiem savā grāmatā “Septiņi veiksmīgas laulības principi” ir uzskaitījis Džons Gotmans (John Gottman)2.

Pieņemt otra ietekmi

Lai arī kā mums liktos, ka pazīstam otru un zinām, ko viņš domā, mēs neesam otrs cilvēks! Ikvienā situācijā nav tādas objektīvas realitātes vai vienas īstās patiesības – vienmēr ir divas subjektīvas realitātes. Tādēļ svarīgi ir mēģināt atcerēties, ka strīda mērķim vajadzētu būt izzināt un izprast otra pozīciju nevis panākt sava viedokļa uzvaru. Ja es pieturos pie savas pārliecības, ka man ir taisnība, tad otras puses viedoklis automātiski kļūst par “nepareizo” un konflikts ir neizbēgams. Tādejādi mēs pārvēršam konfliktus par maču, kurā viens uzvar un otrs zaudē. Bet ja mēs domājam par mums KOPĀ kā pāri, tad svarīgi ir nevis uzvarēt, bet gan stiprināt mūsu kopējo spēku kā pārim!

Lai būtu iespējams izprast otra pozīciju, ir daudz vairāk jāieklausās otrā un jāmēģina saprast, nevis jānorāda uz visiem iemesliem, kādēļ mans viedoklis ir pareizais. Lai to varētu īstenot, ir jāatmet vēlme pārliecināt un jāattīsta vēlme uzklausīt vienam otru. Kļūstiet par sava veida izmeklētājiem savās attiecībās! Uzdodiet jautājumus otram nevis pastāviet uz sava viedokļa pareizību. Uzklausiet otru nevis, lai atbildētu, bet gan lai uzzinātu un uzklausītu. Daudziem pāriem tas ir izaicinājums, neievainot partneri un savā starpā nekonkurēt par to, kuram tad ir taisnība. Lai to būtu vieglāk praktizēt ir svarīgi sarunas sākt ar vārdu “es…” nevis “tu” vai “tev jāizdara..”. Tā vietā lai uzreiz norādītu uz otra darbībām, var mēģināt sarunā koncentrēties vairāk uz “es vēlētos…”, “es būtu pateicīga/-s, ja…”. Spēja risināt konfliktu no “es vēlētos” nevis “tev jādara” pozīcijas ir prasme, kuru vēlams attīstīt, ja ir vēlēšanās strīdēties jēgpilni.

Uzņemties atbildību par savām emocijām

Konfliktos mēs bieži vien sagaidām, ka otrs mūs ar savu atbildi vai rīcību nomierinās, apstiprinās mūsu emociju atbilstību vai izlabos situāciju tā, lai mēs justos labāk. Gadījumos, kad mūsu gaidas netiek attaisnotas, konflikts mēdz kļūt vēl lielāks vai arī nonāk strupceļā un nekāds risinājums nav iespējams. Taču patiesībā mēs katrs pats esam atbildīgs par savām emocijām. Ja tās traucē risināt konfliktu, vienmēr ir iespējams paņemt pauzi, ja nepieciešams. Par to ir vērts aprunāties ar partneri brīžos, kad neatrodaties konfliktā un varat vienoties par zīmi vai kādu signālu, ka jums ir nepieciešams paņemt pauzi, lai nomierinātos un varētu atgriezties pie jautājuma apspriešanas jau mierīgākā noskaņojumā. Šajā gadījumā var nākties pārkāpt vienu no uzstādījumiem, kas mēdz skanēt mūsu galvā: “nevajag iet gulēt dusmīgam”. Dažreiz varbūt pat tieši vajag! Lai spētu no rīta piecelties jau ar mierīgāku noskaņojumu, kas dos iespēju daudz produktīvāk apspriest sasāpējušo jautājumu. Taču pat tad, ja emocijas ir noplakušas un nav vairs tik saasinātas, svarīgi ir atgriezties pie situācijas apspriešanas nevis izlikties, ka nekādas sarunas nav bijis. Kad emocijas ir norimušas ir vieglāk ieraudzīt situācijas “sausos” faktus un skaidrāk saskatīt konflikta būtību. Turklāt tad mums ir vieglāk palikt pieaugušā pozīcijā nevis atkrist sava “iekšējā bērna” stāvoklī un nespēt konfliktēt no pieaugušā pozīcijām. Katram no mums ir savi paņēmieni kā mēs sevi nomierinām situācijas, kuras ir emociju piesātinātas, taču vēlams, lai tās būtu veselīgas. Šeit var noderēt gan elpošanas vingrinājumi, gan vienkārša pastaiga, vai kāda cita fiziska aktivitāte.

Lai vēl vairāk izprastu savu emociju cēloņus, pēc konfliktiem ir vērts paanalizēt, kas tieši manī tika aizskarts, ka es tā reaģēju. Bieži vien veicot šādu savu reakciju analīzi, var novērot kādas likumsakarības. Tāpat ikdienā ir svētīgi atrast laiku sarunai par to, kādai būtu bijusi jābūt diskusijai, lai tā nenonāktu līdz konfliktam. Kas radīja konfliktu? Piemēram, man likās, ka tu man uzbrūc, es jutos neaizsargāts...pārprasts.... Kādi apstākļi veicināja konflikta eskalēšanos? Piemēram, mēs bijām izsalkuši, noguruši vai atlikuši šo jautājumu līdz tas sasniedza sprādzienbīstamu situāciju.

Kompromiss

Kad mēs esam spējuši nomierināties un esam apzinājušies konflikta būtību, tad ir jāsaprot, ko darīt tālāk. Un šis ir īstais brīdis, lai mēģinātu vienoties jeb nonākt pie kompromisa. Ļoti bieži cilvēkiem liekas, ka vienošanās jeb kompromiss liks zaudēt pašiem sevi un ir grūti saskatīt “izdevīgumu” šajā situācijā. Taču kompromiss ir par vienošanos un tāda risinājuma atrašanu, kas derēs abiem partneriem. Ja mēs fokusējamies uz to teritoriju kurā varam rast kompromisu, nevis uz visiem tiem jautājumiem vai veidiem kā mēs nepiekrītam viens otram, ir vieglāk rast risinājumu.

Vispirms var runāt par jautājuma būtību katrs no sava personīgā skatu punkta:

Kas man ir svarīgi, lai šajā jautājumā tiktu ņemts vērā?

Uz ko es šobrīd noteikti neesmu gatavs piekāpties?

Uz ko es šobrīd esmu gatavs piekāpties?

Kā man var palīdzēt, lai es varētu paplašināt šo savu piekāpšanās teritoriju?

Svarīgi vispirms ir nodefinēt pašu “teritoriju”, kurā nekas pagaidām nav maināms un kas neapdraud katra individuālās vērtības. Pēc tam tad apspriež to, kas nav tik centrāls un būtisks, un, kur varētu pielāgoties un iziet uz kompromisu. Pārim tikai par labu nāk tas, ja tiek atdzītas katra individuālās atšķirības.

Lai sevi iedrošinātu mēģināt strīdēties ņemot vērā augstāk minētos ieteikumus, der atcerēties, ka strīds jeb konflikts ir iespēja mācīties, saprast un veidot jaunu izpratni. Katru reizi, kad kaut kas kaut mazliet sanāk un ir iespēja ieraudzīt vienam otru pat tad, ja mūsu viedokļi nesakrīt, tas ir solis pretī konfliktēšanas meistarībai un jēgpilnai konfliktēšanai. Koučingam ir raksturīgi nevis koncentrēties uz to, ko mēs neesam izdarījuši, bet gan analizēt un saprast, ko mēs no šīs situācijas varam mācīties. Mūsu pieredze ir mūsu vērtība! Lai jēgpilna strīdē